Latgaliešu folklora


Ekspedīcijas
Foto galerija
Videotēka
Teiceju reģistrs
Vācēju reģistrs
Šifra atslēga
Publikācijas
Pētniecība
Folkloras žanri

 




Vēstītāja folklora - Nostāsti, leģendas
10-T17-V6-Vn13
„Kad tur da Aglūnai brauc, ir Čortaka azars. Tī teirs jiudiņš, dziļš, bet tī peļdētis, soka, navar. Var īļeist i naizļeisi. Ar laivu nadriekst braukt – pazussi.”
(Auleja 2013)
10-T15-V6-Vn12
Kara laikā vītejī sliepās iz Annys solis, jī mekļāja patvārumu nu krīvim i vocīšim. Veira mama stostāja, ka jos mama uztaisa svīstmaizis i vad iz solu slieptīs.
(Auleja 2013)
10-T15-V6-Vn11
Tūristi soka, ka iz Artura solys spūkojās naskas. Ka staigoj gar vīsu moji i bīdejūt jūs. Vjāļ iz Artura solys ir nazinomis izcelsmis akmiņu grādis, bet ņivīns nazyn teikt nu kurainis jos tī ir.
(Auleja 2013)
03-T4-V3-Vn2
Pie mysim beja itei, kur mēs tagad dzeivojam, sādža ir Apši. Vismaz tēvs ar muoti tai stuosteja, ka jī ir, tis jau nū vecu vecūs laikūs, tālu tālu izstuostiejuši. Ka mēs jim prosam, a par kū mysim taids nūsaukums, mysu sādžā – Apši. Nu vot i tāvs stuosta, kā jis beja vecuoks, muote beja jaunuoka par divdesmit pīci godi. I tī, kā te bijis ļūti daudzi apkuortnī apsju. Ļūti bejis daudzi, nu kā saka, vesels riņķis. Lielos vecū laika apsis. Jūs nagrīzuši i nagrīzuši daudzu godu. A vēluok jau juo suokuši. Suokuši apkuortnī, redz, kā saka,  piepildēt, jū nūpūstiejoši. Vot kā.
(Bērzgale 2013)
03-T3-V2-Vt1
Kirkas kalnā esot redzēti spoki. Saka, ka tur rēgojoties jauna dāma. Reiz, senos laikos, divi jauni cilvēki gājuši no večerinkas un redz, ka kāda jauna meita skrien no vienas priedes uz otru priedi. Saka, ka tā esot viena no Manfeiteļu jaunkundzēm. Manfeiteļu dzimta muižā valdīja no1687. – 1830.g. Viņi tur uzcēla pili. Vecajam Manfeitelim bija skaista meita, kura iemīlējās Antonijā Veitko. Tā nu visi Manfeiteļa īpašumi pārnāca Veitko rokās. 1832.g Veitko kungs uzcēla muižu. Tagad tur no 1927.g. ir skola – sākumā tā bija ar 6 klasēm, vēlāk paplašinājās – no 1957.g. – vidusskola, tagad atkal tapa par 9-gadīgo skolu. Tagad tā ir viesnīca. Kara laikā šīs telpas tika izmantotas par hospitāli.
(Bērzgale 2013)
02-T2-V3-Vn31
Mēslu talka.
Tolka lela, tolka moza,
Tolka bādu padariej:
Tolk’ apieda vucineņu
Ar vysimi radzeņim.
As atcerūs, ka guoju gonūs vēl, māslu tolkas bij. Tur bie māslu vedieji, kūtī bie māslu miezēji. I par vediejim bie bārni, golvonūkort- zyrgus, kas kučīrieja. I māslu uordietuojas bie uz lauka. I tuos sīvītes dzīduoja vot šītaidas dzīsmas. Tod, kod māslus izvedja, ja tys bij pi saimņīka, tad kod tei kūts bij tīra, saveda tur pakaišus, teirūs īkšā sasvīdja. Tod vajadzēja voi nu saiminīku, voi saiminīci tojā kūtī ka dabuoja īkšā nu tod viņu tur i mužynuoja, lai viņš tod nastu i sīru, i olu, i lai viņus cīņuotu. Ja naņasja, tod bij beigas. A vīnreiz bie atguojs, saimņīks beistās īt i saimņīca, īsiutāja tī nu kaimiņiem vīnu, a tys īdziers bie i aizguoja tas iz tū kūti, ta viņam pylnas bikses ar nuotrem pībuozja
(Lendži 2013)
02-T15-V3 –Vn30
Čaravnīki. Atbrauc taids vecs, te pat Morcinīkūs dzejvoja- tam jau jūs nou vysa ģimiņa izmyrusja, ņi moju, ņi ko jau vairs napalyka, dāls korā kryta, vīns dāls pats nūmyra i sīva, i vysi, i mojis nūjauca. Nu vot atbrauc tys vecs Leldiņu sazdiņ vāļ, Ulmaņa laikūs vāļ (1937.- 1938.) Nu vot tys prosa: “Kas tovam dālam?” Tāvs soka: “Zyrgs acī īspjār rudeņi. Vysu zīmu. Školā napajemja.” A tys veciets. “ Padej šī puis.” As podgoju jys capuri nūjāmja, porzekrystie jys, man tū aci runuo pa klusam i pierkstuvied opkuort aci. Porkrystjā treis reizis, nūrunuo- kei dzeja i pa šūdiņdīnai. Beja Katjka Cyskovā. Tei nu tuorpa kūdiņa. Īkūda tuorps i skrīn da juos. Jei parunoj i ej vasals. I lūpam, i pošam, i suņam. Tei vjacja beja krīvīte, poļočka. Stuosteja- ka gryb izvyceit var izvyceit toļka jaunoku pots par sjavi, vacoku navar. Tys vecs, kas man aci uorsta – vot jus naizvyceja nivīna. Kurš izvyca, značit jys nūmierst vīgļi, a ka naizvyca, tojys dīnom mūkuos, ruopoj. Ruopo po pogolmu, vysur kur sytuos, naizvyca nivina. Navycie- nivīns nazainteresieja i cauri. To veča mjaita toža uorstieja vysu. Kuram vādars īškys suopeja voi mugura, nūīt, poruonuoja, paglaudja tū vādaru i ūtrā dīnā vasals. Nu toļīņas puiši brauca da jous, kur sazacieļju, sazastrodoj stypry brīsmeigi īškys sop. Mariana Sanca, tai Masja . Nybrauc da juos jei izraizys paruno, acagulsīs gultā paylandja i paruno sovys zuoļis i vyss, i vasols. Agruok mysim teids uorsts zyrgu beja Odova saucja. Jys pi zyrgim soprota. Jys nabeja mycejīs a vysu nu praksis. Vot ja saslyma zyrgs, jys sjād ustobā pi golda. „Vjat ustobā.” „Kur tu ustobā, tjav že greida, a sīva tjevi lomuos, Odoveņ, že salauzejs greigu zyrgs.” „Ka gribi byt vasols zyrgs, vjad maņ pi golda zyrgu ustobā.”Nu kū že tam cylvākam kū daries, a zyrgs ka kryss ar kū že struodosi, namīpierksi. Vad jys jam tū ustobā pi golda. Jys jū apsaver, apsaver, parunoj, maizis ķimūsu atgrīž, īdūd tam zyrgam. „Vjad, reit tjev bys vasols, voriesi stotīs.” Nu vot, redz, kab navjads ustobā, bytu nūkruts iz muna pogolma.”
(Lendži 2013)
02-T5-V6-Vn29
Brauca nu Bieržgaļis ar zyrgu atpakaļ uz Lendžim Vincenta. Pi kopim zyrgs naīt. Malna āna nūšņuoc, vysi kūki gar ziami, zyrgi suoka kruokt. Pormetia krustu, nūskaitiāja puotorus i vyss puorguoja.
(Lendži 2013)
02-T5-V6-Vn28
Muote ar tāvu īt gar Bižu kopim. Īt veirīts prīkšā. Daīt da kopu vuortim i pazuda.
(Lendži 2013)
02-T5-V6-Vn27
Dzeivuoja vacuo Auļiņīte, spieceiga tantia, čarevnīca (nūrunuotuoja). Navarieja nūmiert – grīsti bej juonūnam. Vīna tante par lobim dorbim nasuse Auļiņītiai ūļeņis. “Kuo neššu, aizīšu tai pat.” Nūļīk zam tylteņa. Auļiņīte zynuo, bet ņikuo nasacieja. Tei sīvīte guo atpakaļ, skotās, ka ūlu vītā – čiuskys. Vacuo Auļiņīte vysys čiuskys nu apkuortnes ir izsaukuse tai, ka Lendžūs nav ņivīnas čiuskas.
(Lendži 2013)
02-T5-V6-Vn26
Agrāk bij Lešķu sādža, kas robežojās ar Lendžiem. Liela, māja pie mājas. Sādža nodega mošķu dēļ. Pavasarī kāda tantiņa pakūpināja uz oglēm pannā pūpolzarus, paegļu zarus. Kamēr kūpināja, aitas, kas tika izvestas ganos, lai mošķi neēd pa vasaru, tika āŗā, apgāza pannu, panna pakaišos, aizdegās mājiņa un tā nodega sādža. Palika viens saimnieks, kas aizgāja uz viensētu.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn26
Juoņa upeitī ir dzaltaņeigs iudiņs. Tī pat bejusi svātuo Juoņa statuja 1928.godā. Vīns bārns nastaiguojs ļeidz desmit godim, un muote aiznasuse, un jis suocis staiguot. Kod sīvys zīmā skalojušs veļu, upeite ņikod naizsalusia, arī tagad jei tak, rūkys ņikod nasaļ. Arī tagad tur stuov akmiņs ar krustu ar gadskaitļim Svātuo Juoņa gūdam.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn25
Asūt Cyrmys azarā nūgrimusia bazņeica. Tei bejušs naticeigi cylvāki. Suokuši upuriāt vacīm dīvim. Bazņeickungs ļūti niknojīs, sasaucs vusus bazņeicā un saciejis, kai tai var un kai sits pa kanceļi, un tai bazņeica aizguojsa nu tuo nyknuma ļajā.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn24
Mozguojušs miaitis drābis, bejis naļels dīķeits. Iz laipeņis i zīļejušs, kaids kurai bryugons byus. Kamēr juos tī zīļejušs, tykmār miļzeigs muokūņs. Vīna soka: “Uotruok brosņejom zīļāt, pazavieritīs, kaids īt kai cyrms.” Itis vyss muokūņs guozīs ļajā, tai kam tam muokūņam bejis žāļ miaitu. Tī, kur tūs miaitis bejušs, palykusia taida kai saļeņa. Tū sauc par mārgu solu.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn23
Antons Rupaiņs bejis ļūti slyms. Jam bejušs deveņi gody, vyss bejis izģinds. Jam bejis šarlaks, bejis pīpams vyss kokls šausmeigi. Mama variejusi jū paciaļt, paņast. Vysi saciejuši, ka jis miers. Bejis ļūti švaki, vysi sataisiejušs jau mīlastu biārom. Jau bejis sataisiāts īsols olam, gatavojās kaut cyuku, beja pīsiejušs sīru. Juo kaimiņīna guojsia uz dīvkalpojumu Vosrassvātkūs uz sarkaņim, vysu ceļu dūmuojuse, ka Dīvmuote paļeidz tam bārnam voi nu lai jis izaveseļojās, voi tu paņim jū pi sevis. Jim šausmeigys mūkys. Jis vairs navariejis paīt. Bazņeicā jai vysu misi veltiejusi tikai tam puikam, jai bejis ļūti žiāļ. Sātā jis pamiers, jau bejušs īļikuši zārkā, pīļikuši spūguļeiti pi mutis, vai naalpoj. Mama aprauduojusia bārnu. Jis pazacieļs I aizabļuovs, ka mama īdūt pīna, par tū, ka bejis īaudzs miļzeigi ļels augūņs, taida kai bārna golva iz kokla. It is augūņs sprucs vaļā, i ar tū viss laimeigi beidzīs. Tam zuorkam pīļikušs riteņeišus I ar tū zuorku tepat nu Ārmaņu kolna, kas te pazaceļīs, jis braukuojis peic tam vysu laiku. Tū sīvīti vysu myužu sauca par laimeiguos nuovis krustmuoti.Antons Rupaiņs ir struoduojis Taudejāņu skūlā. Bejis dīzgan paviršs. Aizguojis pi bārnim nabuktietom bikšom, tai, ka jim krakls uorā karojās, bet zīmis laikā bez začim nūšķībtom kūrpiam aizguojs uz školu. Ļūti skaisti dzīduojis i kuori vadiejs, daudz rakstiejs.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn22
Blokus apglobuots tāva bruoļs. Dzeivuoja Poznaņā, Sarkaņu azara krostā. Jis beja šausmeigi nagonts, ārkārteigi najauks i napateikams cylvāks, pūļu kungs, kas vysys miaitys par saimiņeicam pataisejis, izmantojis, uzcieļs muojis sovym kolpūņam. Kad jis nūmiers, tymā Sarkaņu muižā piļņeigi ņivīns navariejis gluobtīs. Gon tī zirgi bejušs nūdznuoti pa nakti, ka jī navariejuši paīt, i vysi bejuši slapny, i zvīguši vysu nakti. Gon cylvākim vyss kas ruodejīs. Ņivīns vairs navariejis labi guļāt, guojšs tū muižu puorsvietiejušs i ņikuo. Peic tam kaut kas ir īteics, ka vajaga izrakt tū kungu, nūcierst jam golvu i tū golvu nūļikt jam starp kuojom tī pat zuorkā. Tai ir izdariejušs un nu tuos pošis dīnis vyss bejis mīriegi.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn21
Sarkaņūs beja muiža un tī blakus kuodreizejūs muižas sāta, kur dzeivojs muižņīks puoļs un juo miaita, Leokādija Šverbicka, muocejusiās Pēterpilī. Tod pazyņojušs jim iz muojom, ka itei miaita ir miruse. Aizbraukušs ļuti uotri un treju dīnu laikā tū miaitiņi ir apglobuojušs, atvadušs nu Pieterpils uz šajīņi. Tys bejis vālā rudiņī, kad gaņejušīs aitas uorā, kurys vysilguok gonuos, un aitu gons uzdzierdiejis, ka kaut kas vaid, bļauj zem ziamis. Jis ir šausmeigi puorzabeidīs, skries i klīdzs nabolsā. Vysi saprotušs, ka kaut kas nav labi. Atrokušs tū kopu i izruodejīs, ka tei miaitiņa ir aizmigusi ļitarģiskajā mīgā. I jai bejusi apsagrīzusiās tai kopā ūtraižuik, sakūdusia pierkstus mutī, nūslāpusi, bet beja par vālu.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn20
Zam svātgleznys ir 84 votys – voi nu sirsneņs, voi rūka… Tys nūzeimoj, ka oficiāli pīruodeits, ka ir nūticis voi nu izdziedinuošanuos, voi nu kai kaids nūtykums breinumainā kuortā, pasaceitūt Sarkaņu bazņeicai. Jo tei ir vīna nu trejom breinumdareituojam bazņeicam Dīvmuotis vuordā Latvejā. Leiš, ka pyrmī svātceļojumi bejuš ņivys jau uzAglūnu, bet uz Sarkaņim. Nav viesturiki pīruodiāts. Vīna nu pyrmom svātceļūjumu vītom un ir ļūti sana. Treis –Aglūna, Skaistkalne un Sarkaņi Latvijā. Ir leluos 40 stundu atlaidys. Pulcynoj daudz cylvāku. Beja puortraukts šys svātceļuojuma laiks. Uzsuoka pyrms 12 godim prīsters Andrejs Trapučka. Kotru godu ļūti ļeli svātki.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn19
Uzskatiejuši, ka Sarkaņi taida nacyla vīta, nūst nu vysim centrym. Nūstuosts viesta, ka aizveda ļeidz Cyrmys azara pusiai zīmā, zyrgi tuoļuok naguoja un treis riaizis vedia, i treis riaizis grīzās atpakaļ.
(Lendži 2013)
02-T18-V6-Vn18
Pīci ar pus kilometri nu šajīnis ir draudzis bazņeica. Tur bejis kuodreiz sans pilskolns, tei vīta ira ļūti pīpacalta, sanūs latvīšu kulta vīta. Tur bejis kuodreiz ļūti ļels ūzuls. Tī ļūti ilgi karojs ar vuocīšim, symts godus aizastuovejšs latvīši, un vyss kolns bejis ar asiņim kluots. Par tū, ka vysi bejušs apkauti ļeidz pādejom veiram, par tū dūts vītai nūsaukums – Sarkaņi.Teiku pīrakstiājis pāvests Budže, kas ir ļels viesturņīks. Bazņeica calta 140 godus atpakaļ. Bejis ļels ūzuls pylskolnā, un pi ūzula atrasta svātbilde, i nūlāmušs tymā vītā uzcalt Sarkaņu bazņeicu. Suokumā bejsia kūka bazņeica, peic tam – myura bazņeica, taida, kaida ir tagad. Ciāļa piļņeigi vusi un ciāļa par apkuortejūs ļeidzekļim. Beja vīns prīsters, kas nūvāļāja sovus ļeidzekļus ( Ludzas dekāns Antons Latkovskis, kas tyka puorcalts uz Sarkaņim par prāvestu). Īsuoka ciaļt myura bazņeicu 1830.godā. Jis aizguoja myužeibā un nūvieļāja vysu sovu montu sovim tuviņīkim un tykai ar taidu nūteikumu, ka jī uzciaļs sarkaņu bazņeicu. Jū uzciāļa un 1860.godā īsvietiāja kai bazņeicu bīskaps Albīns Timons. Pīzadaļājās vysi apkortejī caltņīceibā. Bazņeica calta nu akmeņim. Lauza akmeņus, lyka kaļķu javu, jauca ar pīnu un ar ūlom. Kotrai sātai beja juodūd, lai turātūs cīši.
(Lendži 2013)
02-T11-V6-Vn17
Iz vīna kolna beisia lela līpa i nūsaukts par Līpyskolnu. Tī beisia aprokta nauda un tū variās paņimt tikai tys, kas nūļiks golvu. Vīns saiminīks nūļem tū līpu nūgrīst, i kai grīš, tai nūsyt kolpu. Dabuoja tū naudu, bet vīnam vādziāja nūlikt golvu.
(Lendži 2013)
T11-02-V6-Vn16
Agruok beja daudzi žeidu itymā apkuortnī. Braukuo apleik, puordevia vysaidus nīceņus. Naskeids vīns braucs I atrads svātbiļdi, kura tagad ira Sarkaņu bazneicā, i atdevs jū, i nūvesta jei iz Ludzu, bet tūmār jei atsagrīzusia uz Sarkaņim un tod arī ciāluši tī bazneicu.
(Lendži 2013)
02-T11-V6-Vn15
Dzeivuoja taids čiuļs Auļeņš. Tys nu taidom ļītom paļeidzjāja. Ka lūpi voi kas saslyma, pi tuo aizīt. Aizīt da tuo. Auļeņš suoks: “ Aiznes voi nu azarā nūsļeicynoj, voi dyuņainā vītā, kur ņikas nastaigoj. Ja tys stypruoks, kas tū padarāja, par maņi byutu, as napaļeidziātu.” Nu tuos riaizis vairs jū nabīdynoj.
(Lendži 2013)
02-T11-V6-Vn14
Stapuļūs dzeivuoja Mičuļs Juoņs ar sīvu, kurai beja muosa, kura turpat dzeivuoja, bet struoduoja Riezekņī. Ūtrei muosa arī appreciājās, pajāmia īguotni – Greiškanu Pīteri nu Mežinīkim. Obi svaiņi navariāja sadzeivuot. Mičuļs padeva tīsā. ( Muns paps līcynuoja.) Mičuļs sacieja, ka jis tū, tū atvedia – i zyrgu, vysu kū. “A kū muns svaiņs atvedia? Suņi, kači i ļisapedu?” Pītīsuoja tū vysu saimņīceibu Mičuļam. Šitī aizguoja uz Riezekņi struoduot, dzeivuot. Mičuļa sīva riaizī aizguoja ar svaiņi un muosu. Jū pametia, tū večuku, vīnu pošu.Vīnu riaizi atbrauca sīva nu Riezekņis, jakai pūgys graizjāja. Cytā dīnā atīt kaimiņš. Atsasāstās pi plīteņis sapiepiāt. Ar sierkūciņim beja šlikti. Saimiņīks soka: “Ša spičkis, tī nav pi kuo ūgļis aizdegt.” Jis vīnolga tur pazarušinuos. Potom - nau, nau. Paprasiejis: “Aizdūd voi puordūd gaļis.” Tys I īdevis gaļi. I potom suocs tū večuku bīdynuot naktī. Soka: “Kai tik aizīsi gulātu, dūmoj, ka vysys tapetis rauj kas nu sīnys, kreit.”Večam vīnym pošam baiļis, jam laikam ruodīs. Diveji puiši sadūmuoja, nu labi, aizīs da juo. Pajim kartys. Vysi treis sāstās, nūkartavoj parā vokorā, īs gulātu. Ka atsagulst, kaut kas plīš tapetis. Ceļsīs, īdegs guņi. Nav ņikuo. Tad jau guļājuš pa divi vīnā gultā. Sierkūciņus pajāmuš ļeidza. Ņikuo nav. Tad Jū tā bīdynuoja. Pyrms tam vokorā Mičuļs kūrs pļītu i parušinoj palnus, zyrga ostri itymā vītā. Iziāmja, nasadadzynuoja.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn13
Par Cepleišu muolim runoj, ka Dīvs radiāja veirīti un sīvīti. Is jūs radiāja nu muola un vysa dzeiveiba beja tumā veirītī un sīvīti radāja nu veirīša kaula. Veirīts skuma, kai soka Cepleišūs, un Dīvs soka : “Ša tiav muola pyka un rodi.”
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn12
Teiksma stuosta, ka tureigī Cepleišu cylvāki naudu apsliāpa muola pūdūs dziļi ziamī un ar laiku tī pūdi īgryma dziļuok. Stuosta, ja Sarkaņu bazneiciā lauluosīs 12 puori, tod tei bogoteiba ciaļsīs augšā. Ir arī naudys dūbe Cepleišūs.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn11
Tūreiz beja Lobuoržu muiža, kur zam tais beja taids azareņš – Vizuļīts, opols un milzeigs, kolnu pīkuojī. Muižkungs tī dzeivuoja, bīži nūvāruoja kai tymā azarā peldās jaunys miaitinis. Pēc nūstuostim viesta, ka arī is pats guojis uz šū azaru peldietīs. Šam muižnīkam pīderieja arī Cepliešu ziamia. Tīši Cepleišūs dzeivuo vīna skaista miatinia, kas jam arī patyka, kaut arī Lobuorža kolns beja dīzgon tuoļi nu Cepleišu kolna. Luobuoža muižā beja aŗi bazneicia un puori ir radzams arī Sarkaņu kolns. Cepleišūs dzeivuo ļūti labsirdeigi cylvāki un tī nikod nav bejs čiusku. Tū miaitini tūmār najauši, dagumā brīnūt, čiuska īkūdia. Beja brīsmuos miaitinis dzeiveiba un muižkungs, mīļuodams miaitini, lyudza Sarkaņu Dīvmuotei paleidzeibu, lai paleidz juos mīļuotajai. Dīvmuote izgluobe miaitini un čiuskys tyka nūluodeitys. I nu tuo laika Cepleišūs vairs nav ni vīnys čiuskys.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn10
Sarkaņu bazneica
Jauki aprakstiejis par šū Dīvmuotes bazneicu myusu nūvadnīks Ontons Rupaiņs – dzymis Bierzgaļis vacajā pogostā, Pūruskūs. Tys nu Sarkaņim 4km. Ontons Rupaiņs arī tyka pagluobts caur Sarkaņu Dīvmuoti. Jys beja tik slimeigs un arī vuorgs un nūmūciejis sovus vacuokus. Krystamuote lyudza Dīvu, lai Dīvs izļem bārna likteni un jei niasa upuri uz Sarkaņu Dīvmuotis oltora. Ontonam jau beja sagatavuots zuorceņš un vysi jau beja nūzaskaņuojuš iz tū švakū golu, bet Dīvmuote izdariā breinumu i puika paprasiā pīnu un palyka dzeivs. Pīlyka šķiersteņam skrituļeišus un vyzynuojās kai rateņūs. Tys ir vīns nu taidim gadejumim, kod Dīvmuote gluobia lelu latgalīšu rakstnīku.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn9
Sarkaņi. Sīcīru azara krostā acarūn Sarkaņu Dīvmuotis bazneica, vina nu tuom, kas ir lela breinumdareituoja Latvejā. Sarkaņus agruok daudzynuoja pat vairuok kai Aglyunu un nuoce ļūti daudz svātceļuotuoju – vysleluonī svātki ir Svāto Gora svātki – tī ir Vasaryssvātki.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn8
Juoņa upeite – 1927.goda akmins ar tū, ka tī jer pazaruodejs Juoņs Kristeituojs.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn7
Braucūt iz Cepleišim caur milzeigim mežim, soka, ka tur dzeivuojuši arī laupeituoji, tymūs mežūs. Cepleiši acarūnās uz Ludzys i Moskovys ceļa – sansanīs ceļš – Pēterpiļs šošeja.
(Lendži 2013)
02-T21-V2-Vn6
Naudas dobe.
Nu Gailuma sātas uz Lendža pusi – ceļa molā dūbe. Jo reizī brauks 12 kōzu pōru, tod jei nauda izcals. Jōbrauc uz Sarkaņu bazneicas Dīvamōti. Agata, Kangaru Edvarda mōte, stōsteja par Bryužas pļavu un krūgu. Toļōk ar Naudas dūbi, pēic tam ļīkņeitē lels calms, bīdunōšonas vīta (egļe). Ģanarals Vasiļkovs – pīpelniejs daudz naudas, nūpiercs zemi – no vaselkūs skūla. Ļaudis prīcojās, beja dorbs, moksōja labi. Edvarda tāvs žogorus cierta moksōja. Čyuskas ģenerals naīredziejis – naudu smēlas vītā – muiža.
(Lendži 2013)
02-T1-V2-Vn5
Kungu kopi
Tī bez prīstera globuoja, naudu leidza lyka. Tagad vyss izvandeits, taids Danuļs izvandā, garym, sprūgainim motim. Izvandūt kopu sūds beja, ka sadaga ūgļī, eļektreiba nūsyta, pīsaskuora pi augstsprīguma ļinejis. Nabeja kuo zuorkā ļikt. Vīns veirīts guoja caur tim kopim i acasāduos, pīkusa. I tod jis dzierd, ka atīt veirīts nu tūs kopu, izīt, malnā sazaģierbīs, malns veirīts, lelu augumu. Jis soka, ka jis kai veirīts nazabeidīs. Atguoja i tūreiz jam jis lics iz placa ar tū ķepu, ar sovu rūku, jis tūreiz nūzabeids i soka, porzakristiejis. Tys veirīts aizguoja, izgaiss. Aizbraucs muojem, iz tuo kostjuma sacā, kai izgrudusi rūka - tei juo. Tys cylvāks vāļ dzeivs.
(Lendži 2013)
02-T1-V2-Vn4
Auļiņītei (vītejuo rogona) dzeivuoja natuoļi, cīši slykta darā. Vīnu raizi aizguoja vīns veirīts, paņēma ūlys skaļineiti, jai vystys beja. Jē ar ļaunu nūdūmuja, īdava, jis ņasa, tod pazavērās, bet ūlu vītā čiuskys. Izņasa nu muojom, i jē puortaisa par čiuskom
(Lendži 2013)
02-T1-V2-Vn3
Par Lendžu Krusta kalnu
Beja tikai vīns kristeņš - vuocu zaldateņš jaunīs nūsauca. I as juo dūbeiti zynu, tī skaļbeiši. Kod roka tūs kūceņus, jī napīmiņ, ka beja kopi, ņi kristeņu, tī nabeja niko, tikai golvys kausi – gon bārnu, gon lelūs, i kauļeņi, kur raksi vysur kauļeņi. Sauc tū vītu par Krusta kaļneņu. I kristeņu uzstuodāja, i vot tī guoja kādreiz dzīduotu, piec tam as apsaprecējūs, atguoju, krusteņš nūkryta. Mas pastatiejom, as sovā pastatieju. Veiramuota socā, ko tod, kad jis nabeja svieteits, kod jo dzeivuo, bīdynō, taida kai nauda, taids kai izīt, kai kvadrats cylvāka veidā, nūskan vīn, piec tam sabrūk. Tagad, kad as atguoju, ka jis svieteits tys kaļneņš, īsvietāja jū kristeņi prīsters, i vāļ raizi svietā, tagad nazaruoda ņikas, as izteireiju, munā laikā ņiko nau. A bet veiramuota sacieja, a vot ka jī atbrauca tys nabeja sveiteic, tī golvyskausi kas tī, kas tī moš par kaidu mieru, kas nebeja vāļ kopsātu globuoti, tī vyss kaut kas ir lobuots. Par tū jū nūsauca par krysta kaļneņu. As tī skaitu puotourus i par myrušīm tī vysim. Šite nau ni akmisteņu, ni krusteņu, ņiko nau, tikai ka poroksi - golvyskausi. Vyspor tod kopsātys nabeja, kur jī lika, vot taidā kalneņī globuo, kur varēja likt. Kaut kas ir bejs. Nāatcerās daže juos babuška, ka tī byutu kaidi kopi, a bet paroksi ir, skaituos miera kopi. Lika kristeņi iz juo viersā, i sauca par krysta kaļņeņi. Tai vysi kaimiņi sazalosās, tiuļejuos muojis cylvāki pi krysteņa, prīsters soka, ka kādreiz ļūti labi beja sveiteigi augļi tymōs, tī krusteņi kai sveiteibu ņasa. Augim, muojom, laukim tū sveiteibu, ļūti lobi kristeņi. I, kod liudzās, par kristeibu augļus nas, lobu laiku izliugt var kaidu gribi. Palyugsi leitu, vot nau leita, pi tuo kristeņa liudz leita. Kotru dīnu pi kristeņa gons, kotru svātdīņi iz bazneicu. Brauc pa mežu i vairuok navar zyrgs paviļkt, jis sit, nu ņikai, nu navalk zyrgs. Guoja, guoja i apstuojās. Jis tod apsaverās – valnānu moš kaidu 10 sād ar radzeņim aizmugurī juo rotūs - vysi sasāduši. I cik jī smogi, zyrgs navalk, tod jis ar tū peicku īvalk, īruovs - rozļāca vysi, i zyrgs aizbrauca.
(Lendži 2013)
02-T6-V4-Vn2
Nostāsts par Apšiem.
Pi mysim beja itei, kur mēs tagad dzeivojam, sādža ir Apši. Vismaz tēvs ar muoti tai stuosteja, ka jī ir, tis jau nū vecu vecūs laikūs, tālu tālu izstuostiejuši. Ka mēs jim prosam, a par kū mysim taids nūsaukums, mysu sādžā – Apši. Nu vot i tāvs stuosta, kā jis beja vecuoks, muote beja jaunuoka par divdesmit pīci godi. I tī, kā te bijis ļūti daudzi apkuortnī apsju. Ļūti bejis daudzi, nu kā saka, vesels riņķis. Lielos vecū laika apsis. Jūs nagrīzuši i nagrīzuši daudzu godu. A vēluok jau juo suokuši. Suokuši apkuortnī, redz, kā saka,  piepildēt, jū nūpūstiejoši. Vot kā.
(Lendži 2013)
02-T7-V1-Vn1
Nu školys kolna varāja radzāt azaru. Vīta smuka, senūs laikūs tī beis lels azars. Valnam tys napatics. Nūliems azaru aizbārt. Milzeigu akmeņu kaudzi uz muguras stīpdams, pīzavilcs tīpat pi azara, bet pusnaktī gails īzadzīduos. Valns dusmeigi svīds maisu zemē. Tikai puse akmiņu sabyrusa azarā, aizberūt tuo vydusdaļu un rodūt ūtru mozuoku treisstyurainu mežazaru Zvelteņu cīma molā. Ūtra akmeņu puse palykusa maisā un veidoj stuovu platkaļni Adamovys golā. Nu svīdīņa spāka daļa akmeņu puorliduojusa puori azaram, veiduodama dažreiz šauru un osu kai uoža mugora uzbārtu stygu leidz pat Kolnazaru Adamovys pamatškolai.
(Lendži 2013)
Latgaliešu folklora. 2005 ©
Visus jautājumus un ierosinājumus sūtiet uz webmaster@ru.lv